Izžūpojies kārtīgi?

Jau pirms četrām karstajām dienām nevarēja nepamanīt, ka Moskovskaja, Absolut, Mirnaja un Buļbaš vodkas aktīvi reklamējas vidē. Pieņemu, degvīnu plānus nedaudz nogrāva ekstra karstās dienas, kurās alus plaukti tukšojās ātrāk nekā parasti. Taču tuvojoties jau nākošajam brīvdienu blokam jautājums paliek spēkā - vai esi izžūpojies kārtīgi?

Mūsu Prezidenti, neizsīkstošs lepnuma avots

Zatlera rīkojuma un preambulas diskusiju gados par Satversmes tapšanas vēsturi runāts daudz. Tai skaitā par Valsts Prezidenta amata izveidošanu. Īsais stāsts šķiet bija tāds, ka pilsoniskajai Latvijai nepārliecinoši uzticīgā (sarkano karogu vicinošā un Internacionāli dziedošā), taču Satversmes sapulcē un visās pirmskara Saeimās lielākā partija – sociāldemokrāti, vēlējās, lai parlamentārās republikas augstākā amatpersona būtu Saeimas priekšsēdētājs. Loģika skaidra, jo sociāldemokrāti varēja sagaidīt, ka tieši viņu pārstāvis būs parlamenta priekšsēdētājs (kā P.Kalniņš no 1925. līdz 1934. gadam).

Šāds modelis nebūtu nedz dīvains, nedz neparasts, jo kaimiņos pastāvēja PSRS, kur oficiāli augstākā amatpersona valsts hierarhijā skaitījās Augstākās Padomes priekšsēdētājs. Vēl interesantāks bija igauņu variants, kur valsts vadītāja ceremoniālās funkcijas konstitucionāli bija uzticētas premjerministram ar titulu „Valsts vecākais”. Taču premjerministriem nepārtraukti mainoties igauņi vairs nespēja pietiekoši ātri pārkarināt oficiālos portretus pie sienas, kas noveda pie 1933-1934. gada vapsu krīzes un Petsa prezidentālās diktatūras.

Bet tikmēr Latvijā tiek pieņemts politisks kompromiss un tiek radīts ceremoniāls Valsts Prezidenta postenis, kam sociķi piešķir divas svarīgas funkcijas – griezt lentītes un teikt svinīgas uzrunas. Izpildvaru vada Ministru prezidents, likumdevēju vada Saeimas priekšsēdētājs. Ko dara Prezidents? Dzer tēju ar ciemiņiem un vizinās apkārt.

Valsts Prezidents mūsu parlamentārajā sistēmā nekad nav bijis nekas vairāk par piekto riteni, kuru dažreiz savām vajadzībām vairāk izmanto premjers, dažreiz Saeima (vai, atkarīgi no lasītāja uzskatiem – 3 oligarhi, koalīcijas padome, sorosīti, žīdmasoni, utt). Neviena no šīm institūcijām nevēlas Prezidentu kā neatkarīgu un aktīvu politisko spēlētāju ārpus savas kontroles, tāpēc parasti šajā amatā tiek ievēlēts kāds traģikomisks tēls.

Lai nesāktu liekus kašķus partiju vidū, par pirmo kļūst Prezidentu tiek apgreidots Satversmes sapulces priekšsēdētājs Čakste, kurš, pēc visām atsauksmēm spriežot, lentītes griež eleganti un svinīgas uzrunas saka labas. Pēc Čakstes nāves par Prezidentu ievēl zemsaviešu veco zēnu Zemgalu, kam gan tas viss tik smagi noriebjas, ka viņš atsakās kandidēt uz otro termiņu, kurš toreiz bija tikai trīs gadi, bet tomēr, nu nevaru un negribu, kunkst Zemgals.

Nākošais zemsavietis amatā, Prezidents Kviesis pret demokrātiju kopumā un sociķiem īpaši ir tik vienaldzīgs, ka nedara neko, lai apturētu savas partijas korifeja Ulmaņa apvērsumu, tieši otrādi, viņš turpina griezt lentītes un teikt svinīgas uzrunas vēl divus diktatūras gadus. Termiņam beidzoties, Kviesis savas pilnvaras pilnīgi nelikumīgi nodod diktatoram Ulmanim un neprotestējot ieņem labi apmaksātus amatus valsts uzņēmumos.

Par uzurpatoru K.Ulmani nerunāsim, viņš mūsu demokrātiju un valsti izvaroja pēc pilnas programmas un pirms nozušanas Krievijas tālēs zilajās vēl paspēj Prezidenta amata funkcijas nodot tikpat nelikumīgajam prof. Kirhenšteinam, kurš dīvainā kārtā netiek ieskaitīts Prezidentu sarakstā.

Atjaunojoties Latvijas neatkarībai, par Prezidenta amatu cīnās divi pirmās republikas uzvārdi, Latvijas ceļa trimdas aktīvists Meierovics un zemsaviešu vietējais rumpītis Ulmanis. Uzvar Ulmaņa uzvārds un divus termiņus valsti pārstāv veļas mazgātuves vadītājs ar nestilīgiem briļļu rāmjiem. Vienīgais pluss, Ulmanim ir izskatīga sieva, ko gan savā vēlākajā hokejista karjerā viņš piekrāpj, uztaisot ārlaulības mazdēlu.

Nākošajās vēlēšanās Saeima nekādi nevar izvēlēties starp politiskajiem sīksvariem Raimondu Paulu un Vairu Paegli, līdz ierauga bārdaina kagebešņika atvestu Kanādas kundzīti pumpainā blūzītē. Vīķe-Freiberga diemžēl nespēj būt stulba prezidente un, pirmo reizi kopš Čakstes, Prezidente ir kas vairāk par lentīšu griezēju, sakot ne tikai svinīgas, bet arī emocionālas uzrunas. 

Parlaments šādus jokus vairs nevēlas atkārtot un ievēl no zoodārza fiksi atvestu ķirurgu, kurš izrādās tāds #epic #fail, ka neviens to ilgāk nevēlas redzēt pie lentīšu griešanas un svinīgo uzrunu teikšanas. Zatlers uzmet lūpu, 5 minūtes pirms sērijas beigām atlaiž Saeimu, pāriet uz parlamentu un nofeilo vēl episkāk.

Saeima saņemas un no zemsaviešu vidus izvēl Bērziņu, kurš ir pilnīgais emulators, jo vienlaikus ir TV meistars, vecs komunists, veiksmīgs kapitālists, traks uz ārlaulības seksu, gādīgs pirmklasnieka tētis, bagātākais pensionārs valstī, eirofondu mahinators un pilnīgais murmulis, tādējādi nosedzot gandrīz visas iespējamās demogrāfiskās grupas valstī. Lentītes griež labi, taču ar amata apraksta izprašanu un svinīgajām uzrunām iet izteikti grūti.