Izžūpojies kārtīgi?

Jau pirms četrām karstajām dienām nevarēja nepamanīt, ka Moskovskaja, Absolut, Mirnaja un Buļbaš vodkas aktīvi reklamējas vidē. Pieņemu, degvīnu plānus nedaudz nogrāva ekstra karstās dienas, kurās alus plaukti tukšojās ātrāk nekā parasti. Taču tuvojoties jau nākošajam brīvdienu blokam jautājums paliek spēkā - vai esi izžūpojies kārtīgi?

Mūsu Prezidenti, neizsīkstošs lepnuma avots

Zatlera rīkojuma un preambulas diskusiju gados par Satversmes tapšanas vēsturi runāts daudz. Tai skaitā par Valsts Prezidenta amata izveidošanu. Īsais stāsts šķiet bija tāds, ka pilsoniskajai Latvijai nepārliecinoši uzticīgā (sarkano karogu vicinošā un Internacionāli dziedošā), taču Satversmes sapulcē un visās pirmskara Saeimās lielākā partija – sociāldemokrāti, vēlējās, lai parlamentārās republikas augstākā amatpersona būtu Saeimas priekšsēdētājs. Loģika skaidra, jo sociāldemokrāti varēja sagaidīt, ka tieši viņu pārstāvis būs parlamenta priekšsēdētājs (kā P.Kalniņš no 1925. līdz 1934. gadam).

Šāds modelis nebūtu nedz dīvains, nedz neparasts, jo kaimiņos pastāvēja PSRS, kur oficiāli augstākā amatpersona valsts hierarhijā skaitījās Augstākās Padomes priekšsēdētājs. Vēl interesantāks bija igauņu variants, kur valsts vadītāja ceremoniālās funkcijas konstitucionāli bija uzticētas premjerministram ar titulu „Valsts vecākais”. Taču premjerministriem nepārtraukti mainoties igauņi vairs nespēja pietiekoši ātri pārkarināt oficiālos portretus pie sienas, kas noveda pie 1933-1934. gada vapsu krīzes un Petsa prezidentālās diktatūras.

Bet tikmēr Latvijā tiek pieņemts politisks kompromiss un tiek radīts ceremoniāls Valsts Prezidenta postenis, kam sociķi piešķir divas svarīgas funkcijas – griezt lentītes un teikt svinīgas uzrunas. Izpildvaru vada Ministru prezidents, likumdevēju vada Saeimas priekšsēdētājs. Ko dara Prezidents? Dzer tēju ar ciemiņiem un vizinās apkārt.

Valsts Prezidents mūsu parlamentārajā sistēmā nekad nav bijis nekas vairāk par piekto riteni, kuru dažreiz savām vajadzībām vairāk izmanto premjers, dažreiz Saeima (vai, atkarīgi no lasītāja uzskatiem – 3 oligarhi, koalīcijas padome, sorosīti, žīdmasoni, utt). Neviena no šīm institūcijām nevēlas Prezidentu kā neatkarīgu un aktīvu politisko spēlētāju ārpus savas kontroles, tāpēc parasti šajā amatā tiek ievēlēts kāds traģikomisks tēls.

Lai nesāktu liekus kašķus partiju vidū, par pirmo kļūst Prezidentu tiek apgreidots Satversmes sapulces priekšsēdētājs Čakste, kurš, pēc visām atsauksmēm spriežot, lentītes griež eleganti un svinīgas uzrunas saka labas. Pēc Čakstes nāves par Prezidentu ievēl zemsaviešu veco zēnu Zemgalu, kam gan tas viss tik smagi noriebjas, ka viņš atsakās kandidēt uz otro termiņu, kurš toreiz bija tikai trīs gadi, bet tomēr, nu nevaru un negribu, kunkst Zemgals.

Nākošais zemsavietis amatā, Prezidents Kviesis pret demokrātiju kopumā un sociķiem īpaši ir tik vienaldzīgs, ka nedara neko, lai apturētu savas partijas korifeja Ulmaņa apvērsumu, tieši otrādi, viņš turpina griezt lentītes un teikt svinīgas uzrunas vēl divus diktatūras gadus. Termiņam beidzoties, Kviesis savas pilnvaras pilnīgi nelikumīgi nodod diktatoram Ulmanim un neprotestējot ieņem labi apmaksātus amatus valsts uzņēmumos.

Par uzurpatoru K.Ulmani nerunāsim, viņš mūsu demokrātiju un valsti izvaroja pēc pilnas programmas un pirms nozušanas Krievijas tālēs zilajās vēl paspēj Prezidenta amata funkcijas nodot tikpat nelikumīgajam prof. Kirhenšteinam, kurš dīvainā kārtā netiek ieskaitīts Prezidentu sarakstā.

Atjaunojoties Latvijas neatkarībai, par Prezidenta amatu cīnās divi pirmās republikas uzvārdi, Latvijas ceļa trimdas aktīvists Meierovics un zemsaviešu vietējais rumpītis Ulmanis. Uzvar Ulmaņa uzvārds un divus termiņus valsti pārstāv veļas mazgātuves vadītājs ar nestilīgiem briļļu rāmjiem. Vienīgais pluss, Ulmanim ir izskatīga sieva, ko gan savā vēlākajā hokejista karjerā viņš piekrāpj, uztaisot ārlaulības mazdēlu.

Nākošajās vēlēšanās Saeima nekādi nevar izvēlēties starp politiskajiem sīksvariem Raimondu Paulu un Vairu Paegli, līdz ierauga bārdaina kagebešņika atvestu Kanādas kundzīti pumpainā blūzītē. Vīķe-Freiberga diemžēl nespēj būt stulba prezidente un, pirmo reizi kopš Čakstes, Prezidente ir kas vairāk par lentīšu griezēju, sakot ne tikai svinīgas, bet arī emocionālas uzrunas. 

Parlaments šādus jokus vairs nevēlas atkārtot un ievēl no zoodārza fiksi atvestu ķirurgu, kurš izrādās tāds #epic #fail, ka neviens to ilgāk nevēlas redzēt pie lentīšu griešanas un svinīgo uzrunu teikšanas. Zatlers uzmet lūpu, 5 minūtes pirms sērijas beigām atlaiž Saeimu, pāriet uz parlamentu un nofeilo vēl episkāk.

Saeima saņemas un no zemsaviešu vidus izvēl Bērziņu, kurš ir pilnīgais emulators, jo vienlaikus ir TV meistars, vecs komunists, veiksmīgs kapitālists, traks uz ārlaulības seksu, gādīgs pirmklasnieka tētis, bagātākais pensionārs valstī, eirofondu mahinators un pilnīgais murmulis, tādējādi nosedzot gandrīz visas iespējamās demogrāfiskās grupas valstī. Lentītes griež labi, taču ar amata apraksta izprašanu un svinīgajām uzrunām iet izteikti grūti.

kas uzvarēja Password 2014? un kāds man no tā labums?

Lai neviens nesatrauktos, uzreiz teikšu, ka rakstu kā pilnīgi neieinteresēts LV iedzīvotājs.

Tātad, vakar uzzinu, ka paziņoti Password 2014 uzvarētāji. Lielākie mārketinga sasniegumi LV. Respect! 

Uzvarētāji. 

LMT "Uzņēmuma zīmola maiņas integrētās aktivitātes". 

Kādas bija tās integrētās aktivitātes? Ok, atceros, ka kaut kad pavasarī, vai varbūt vasarā vecie LMT burti tika nomainīti uz Latvijas kontūru ar trīsstūrīšiem. Pamanīju to, ka uz LMT ēkas nomainīja lielo gaismas kasti, jo braucu tur garām. Vēl bija daudz plakāti ielās ar kaut kādiem tekstiem. Citu neko neredzēju, jo TV man nav, un internetā AdBlock uzlikts. Ā, laikam bija kaut kas pa radio.

Kāds man no tā labums? Nezinu. Nekāds? Kā biju pamatpakas klients, tā esmu. Telefons strādā, rēķinus maksāju, Principā, nezinu, kam tas viss bija vajadzīgs. Bet pieņemu, ka piķis tika iztērēts reālākais. 

Statoil "Ceļabiedru kampaņa".

Oi, galīgi nezinu neko. Staķikā iebraucu piepumpēt velosipēda riepas, šad un tad pieslēdzos brīvajam wi-fi un vēl retāk kādu dārgu uzkodu nopērku. 

Finālisti.

Izkrāso pasauli. Klients Tele 2. Hmm, tā kā nelietoju Tele 2, tad nav nekādas poņas, kas tas bija. 

Stjuartests. Klients airBaltic. Pēdējo reizi lidostā biju pirms kādiem gadiem 2? Šad un tad ielās redzu AB reklāmas par biļešu cenām, bet par stjuartiem laikam nebija nekas. Vobš, nezinu, kas tā tāda par kampaņu. 

Malibu princese. Kients Pernod Ricard. Pieņemu, ka kaut kādā veidā saistīts ar dzērienu Malibu? Ir tāds? Šķiet, esmu tādu veikalā redzējis. Bet vispār, dzeru gandrīz vienīgi alu un vīnu, tāpēc par stiprajiem neko vairāk nezināšu. 

Noslēgumā - apsveicu klientus un aģentūras par minimālo iespaidu uz manu ikdienas dzīvi!

Nogriezīsim Putinistānas TV?

Ukrainas dēļ beidzot aktīvi sākts domāt ko darīt ar Putina TV kanālu atklāti melīgās propagandas apjomu. Variants – atslēdzam tos mēslus – nu nekādi nav iespējams, jo Krievijas TV kanāli ir reitingu karaļi, nauda nākot baigā, un vispār, cenzūra galīgi nav ok. Kā vienmēr, piepildās Ļeņina teiciens par kapitālistiem, kas paši pārdos virvi, ar kuru tos pakārs. Bet, kamēr vēl nešūpojamies no sausa zara, kādas tad ir iespējas?

Aizliegt visus Krievijas ziņu raidījumus.

Saeima pieņem likumu, piemēram, uz 12 mēnešiem, par Krievijas TV ziņu translēšanas aizliegšanu valstī. Aizliegumu var pagarināt līdz demokrātijas uzvarai Krievijā. Regulārais un nešaubīgi populārākais TV kanālu saturs – filmas, fonogrammu koncerti, humora šovi u.t.t. tiek translēti bez ierobežojumiem, bet ziņu programmu laikā tie tiek atslēgti. Šajā laikā varētu laist Latvijā krieviski veidotas ziņas, vai pieslēgt BBC Russia (ja tāds ir?). Nav skaidrs, ko darīt ar sporta ziņām un laika ziņām. Un kā ar Putina uzrunu Jaungada naktī? Bet labi, tās jau detaļas.

Pārveidot Lattelecom paketes.

Ilgu laiku spirinājies pret Twittera sūdzībām par pārkrievoto kanālu piedāvājumu, valsts uzņēmums Lattelecom saņēmās un papildināja savu paketi ar dažiem rietumu un vienu „opozīcijas” krievu kanālu. Cik saprotu, netika pārtraukta oficiālo Kremļa TV kanālu retranslācija. Lielam zirgābolam blakus tika nolikts viens zaļš ābolītis un tas noPRēts par lielu uzvaru informācijas izvēles brīvībā.

Par reālām izmaiņām varētu runāt tikai tad, kad no Lattelecom pamatpaketes pazustu Kremļa TV centrālie kanāli un to vietā parādītos tās pašas Krievijas mākslas, kultūras un sporta kanāli, kas ir pietiekoši populāri, taču ar minimālu ideoloģijas piedevu. Un papildus tiktu saglabāti starptautiskie ziņu kanāli, ja iespējams, piemeklējot vēl kādus ārpasaules (Izraēlas/ASV vai tās pašas Ukrainas) krievu kanālus viedokļu dažādībai.

Privātie TV un retranslatori.

MTG kanāli TV3 un LNT jau gadiem ilgi eksistē ar latviski subtitrētiem krievu šoviem. Integrācijas pēc tie varētu krieviski subtitrēt arī vecās Džekija Čana filmas. Pārējie grupas krievu kanāli diez vai saņems papildus investīcijas satura uzlabošanai. Mātes uzņēmuma Viasat krievisko kanālu paketi diez vai ir, ar ko papildināt, jo jau tagad tiek radīts sports, filmas un komēdijas. Kaut ko vairāk brīvprātīgi sagaidīt no lielajiem un mazajiem TV retranslētājiem ir nereāli.

Izveidot spēcīgu vietējo krievu LTV.

LTV jaunā vadība ir ielikusi visu naudu un lielas pūles, lai paceltu valsts TV kanālu satura kvalitāti un reitingus. Skaidrs, ka pāris latviešu kanālu konkurencē LTV vienmēr būs laba vieta. Bet kā lai izveido Kremļa piedāvājumam konkurētspējīgu krievvalodīgo piedāvājumu bez Kremļa budžetiem? Varam Latvijā ieviest TV nodokli, pacelt abonēšanas maksas, piešķirt maksimālus budžeta līdzekļus, piesaistīt EU naudas un izveidot spēcīgu krievu LTV, kura tad nu izvērstu smagu cīņu ar Ostankino par tiem dažiem simtiem tūkstošu skatītāju. Vai tas ir reāli un saprātīgi?

Opozīcijas TV.

Kubas un Irānas bēgļi savās jaunajās mājas zemēs ir izveidojuši virkni TV kanālu, kurus skatās paši un visādiem līdzekļiem retranslē uz diktatūras apspiestajām dzimtenēm. Taču Latvijā dzīvojošie krievvalodīgie nav nekādi politiskie bēgļi un pat ne visi no viņiem ir krievi. Tāpēc ideoloģiska cīņa ar Putina diktatūru tiem nebūt nav svarīga vai interesanta. Etniskās politiskās opozīcijas neesamību demonstrē kaut vai tas, ka Daugavpils nav kļuvusi par Lukašenko diktatūras pretinieku aktivitāšu centru. Otrs jautājums ir līdzekļu neesamība, jo Krievijas vēstniecība pati savu opozīciju nefinansēs un neticās, ka Londonas oligarhi atvēlēs līdzekļus. Labākajā gadījumā varam cerēt uz vietējo krievvalodīgo kanālu ekonomiskajā pamatpaketē Ogres TV un citu 90to gadu amatieršovu līmenī. 

Atceries, kam vakar rociņu spiedi? Jaņuks, mūsu draugs.

Pēdējo dienu revolucionārajā eiforijā neaizmirsīsim, ka Janukovičs vēl pavisam nesen bija normāls džeks, kam roku spieda visi pēc kārtas. Protams, daži teiks, ka valstīm nav principu, ir tikai intereses, bet varbūt tomēr jāpadomā, kam to roku dot. Jo Latvijai ir pilns ar dīvainiem "draugiem" kas kaut kad nākotnē var izrādīties par ļoti neērtiem paziņām un atmiņām atstāt nepatīkamas bildes.