Labi zinām, ka puse Rīgas ir frīlanceri. Paralēli fantāzijai par to, cik lieliski ir strādāt no savas guļamistabas tikai vienās apakšbiksēs ar vēsu aliņu rokā, pastāv realitāte, ka šie cilvēki ir pilnībā bez jebkādas sociālās aizsardzības, plānojamiem ienākumiem un spiesti strādāt par jebkādiem grašiem bez jebkādām karjeras attīstības iespējām.
New Yorker nesen rakstīja par to, cik slimi ir slavināt šādu nodarbinātības modeli. Tēmas
ilustrācijai izmantota Lyft vadītāja, kas pēdējās grūtniecības dienās vēl veda
pasažierus, un paredzami, dzemdēja mašīnā. Lyft to bija izbazūnējis kā sirdi
sildošu stāstu, kamēr New Yorker autore atgādina, ka Lyft šoferi nav oficiāli
nodarbināti, nesaņem nekādus pēc-dzemdību pabalstus un vispār, tas nav normāli,
ka sievietei bija jāpiepelnās pēdējās grūtniecības dienās. Pilnīgs darba un ienākumu stabilitātes trūkums aizvien vairāk tiek glamūrizēts kā neatkarības un brīvības izpausme. Neizbrīna arī tas, ka šis mīts tiek mērķēts tieši uz jauniešiem. Grupu, kurai var iestāstīt, ka šāda strādāšana ir nākotne, un tupēšana birojā ir tikai priekš lūzeriskiem pensionāriem stīvos uzvalkos.
Taču, kā raksta The New York Times, eiropieši sāk apjēgt, ka šis ir vāveres ritenis uz nekurieni, un darba nestabilitāte nogalina
viņu nākotni. Par kādām kāzām, bērniem vai īpašuma iegādi var domāt cilvēki,
kas nezina, vai nākošmēnes viņiem būs ienākumi. 40% no tik ļoti modē esošajiem
millenials ES valstīs strādā īstermiņa kontraktu darbos. Pēc Lielās Recesijas
beigām Eiropas Savienībā, kurā bezdarba līmenis ir 2x lielāks nekā ASV, vairāk nekā
puse no jaunajām darbavietām ir īstermiņa darbavietas, uz kurām neattiecas
likumdošana par darbinieku sociālo aizsardzību. Un šie cilvēki vidēji saņem 19%
zemākas algas nekā patstāvīgi nodarbinātie. Spānijā ar 1,7 miljoniem vakanču uz
permanentajām darba vietām ir 18 miljoni īstermiņa darbu vakances. Francijā 80%
jauno darbinieku tiek pieņemti ar īstermiņa kontraktiem. Stāsta morāle? Don't believe the hype!
No comments:
Post a Comment